Valsts kontrole: Latvijā invaliditātes statuss tikai daļēji sasniedz savu mērķi
Valsts kontrole secinājusi, ka Latvijā invaliditātes statuss tikai daļēji sasniedz savu mērķi. Invaliditātes noteikšanas pamatuzdevums ir nodrošināt atbalstu cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, kas ļautu mazināt funkcionēšanas ierobežojumu radītās barjeras un nodrošinātu līdzvērtīgas iespējas. Tomēr praksē statuss bieži vien kalpo ienākumu kompensēšanai, nevis piekļuvei vajadzīgajiem pakalpojumiem.
“Revīzijā konstatējām, ka neviena iestāde Latvijā neskatās uz cilvēka ar invaliditāti veselības, sociālajām, pārvietošanās un ikdienas funkcionēšanas vajadzībām kopumā. Tas, vai un kādā apjomā cilvēks ar invaliditāti saņem un izmanto palīdzību, lielā mērā ir atkarīgs no paša cilvēka vai viņa tuvinieku zināšanām, iniciatīvas un spējas orientēties sadrumstalotajā sistēmā, nevis no valsts mērķtiecīgas rīcības. Iestādes neizvērtē, kāds atbalsts konkrētajam cilvēkam nepieciešams,” norāda Valsts kontroles padomes locekle Maija Āboliņa.
2024. gadā Latvijā bija vairāk nekā 221 tūkst. cilvēku ar invaliditāti, un kopš 2018. gada to skaits pieaudzis par vairāk nekā 15 %. Invaliditātes ekspertīzei un atbalstam valsts 2024. gadā novirzīja vismaz 1,039 miljardus eiro jeb 6,4 % no valsts budžeta, bet pašvaldības – vēl vismaz 20 milj. eiro.
Būtiska daļa līdzekļu tiek izmantota ienākumu atbalstam (pensijām un pabalstiem), bet mazākā – pakalpojumiem, kas palīdz pārvarēt ikdienas grūtības (aprūpei, transportam, rehabilitācijai).
Labklājības ministrijai kā vadošajai valsts pārvaldes iestādei cilvēku ar invaliditāti vienlīdzīgu iespēju jomā sniegti deviņi ieteikumi, lai invaliditātes statusu turpmāk varētu izmantot kā pamatu mērķētam atbalstam, nevis tikai formālu statusu.
Kopsavilkums
- Latvijā dzīvo vairāk nekā 221 tūkst. cilvēku ar invaliditāti un kopš 2018. gada to skaits pieaudzis par vairāk nekā 15 %.
- 2024. gadā invaliditātes ekspertīzei un atbalstam no valsts budžeta tika novirzīti vismaz 1,039 miljardi eiro (6,4 % no kopējiem budžeta izdevumiem), bet pašvaldības papildus piešķīra vēl vismaz 20 milj. eiro.
- Invaliditātes statuss tikai daļēji sasniedz savu mērķi – tas biežāk tiek izmantots ienākumu kompensēšanai, nevis kā pamats mērķētam atbalstam, jo neviena iestāde cilvēka ar invaliditāti vajadzības nevērtē kopumā un atbalsta saņemšana lielā mērā ir atkarīga no paša cilvēka vai tuvinieku zināšanām.
- Invaliditātes noteikšana notiek atbilstoši normatīvajiem aktiem, bet nav organizēta iespējami labākajā veidā – process nav pilnībā digitalizēts, balstās galvenokārt uz medicīnisko pieeju, bet pāreja uz jauno funkcionēšanas un aktivitāšu izvērtēšanu ir ieilgusi līdz 2030. gadam.
- Atbalsta sistēma ir sadrumstalota un nevienlīdzīga, īpaši pašvaldību līmenī – pakalpojumu pieejamība un apjoms būtiski atšķiras atkarībā no dzīvesvietas, visizteiktāk aprūpes atbalstā.
- Aprūpes un transporta atbalsts nav pietiekami mērķēts, tādēļ Valsts kontrole uzsver nepieciešamību vairāk orientēt finansējumu un atbalsta mehānismus uz cilvēku faktiskajām vajadzībām, nevis formāliem kritērijiem.
