Latvijas dabisko zālāju glābšanai var pieteikties grantiem

Pēdējo 100 gadu laikā dabisko zālāju platības Latvijā ir dramatiski samazinājušās. Ja agrāk tie aizņēma trešdaļu valsts teritorijas, šobrīd situācija ir kritiska – palicis vien nepilns procents. Par to, kāpēc šīs ekosistēmas nespēj izdzīvot bez cilvēka palīdzības un kā ikviens var iesaistīties to atjaunošanā, intervijā Skonto mediju grupai (SMG) stāsta Pasaules Dabas Fonda zālāju eksperte Līga Gavare.

Pirms gadsimta dabiskie zālāji klāja aptuveni 30% Latvijas teritorijas, turpretī šodien šis rādītājs ir sarucis līdz niecīgiem 0,9%, kas mērojams vien ap 60 000 hektāriem. Šāda sarukuma dēļ pļavas vairs nespēj patstāvīgi pastāvēt – tām ir nepieciešams cilvēka atbalsts, kas palīdz izplatīt sēklas un uzturēt zālājus pienācīgā kvalitātē.

Lai risinātu šo problēmu, talkā nāk finansiāls atbalsts jeb granti, kas paredzēti pļavu kopšanai un īpašu talku rīkošanai. Kā norāda ekserte Līga Gavare, šoreiz uzmanības lokā ir tieši specifiski sauso zālāju biotopi. Informāciju par to, vai konkrētā teritorija atbilst šim statusam, var meklēt datubāzēs vai konsultējoties ar Latvijas Dabas fondu. Tāpat svarīgs nosacījums ir pieteiktās teritorijas atrašanās īpaši aizsargājamā dabas teritorijā jeb Natura 2000 tīklā.

Atbalstam var pieteikties plašs pretendentu loks. Privātpersonas un juridiskas personas. Arī biedrības, kuras var pieteikt pašvaldībai piederošas teritorijas, iepriekš par to vienojoties. Tas nozīmē, ka talku un zālāja atjaunošanu var organizēt arī uz zmes, kas pieteicējam nemaz nepieder.

Tiem, kuri vēlas atjaunot savu īpašumu pašu spēkiem, eksperte iesaka sēklas ievākt patstāvīgi publiskās pļavās vai ceļmalās. Vietās, kas nav bioloģiski vērtīgas, sēklu paņemšana nekādu kaitējumu nodarīt nevar, taču tā palīdzēs ieaudzēt vērtīgus pļavu augus savā sētā.

Dabiskā daudzveidība nav tikai abstrakts vai filozofisks jēdziens – tai ir tieša ietekme uz mūsu ikdienu un pārtikas apriti. Pļava darbojas kā vienota ķēde: jo vairāk tajā ir dažādu augu, jo vairāk kukaiņu tur patveras. Savukārt kupls kukaiņu skaits nodrošina barību abiniekiem un putniem.

Viena no nozīmīgākajām funkcijām, ko mums sniedz dabisko zālāju iemītnieki, ir apputeksnēšana. Savvaļas apputeksnētāji uzturas un izdzīvo tieši šajās pļavās.

"Ja mums nebūtu šo pļavu, kur mūsu savvaļas apputeksnētāji dzīvo, tad mums varbūt tie paši tomāti un gurķi siltumnīcās netiktu apputeksnēti un neražotu," brīdina Līga Gavare.

Eksperte arī uzsver, ka, piemēram, invazīvo sugu lauki kā lupīnas nespēj aizstāt dabisko pļavu. Lai gan lupīnu ziedēšanas laikā kukaiņiem barības ir papilnam, pēc to noziedēšanas tiem vairs nav ar ko baroties. Tikai dabiskie zālāji spēj nodrošināt dzīvībai svarīgo daudzveidību ilgstoši un ilgtspējīgi.